Recenzijas

Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts - 18 gadi, 18 jaundarbi. 2023. gada 8. februāris. Laikraksts "Kultūras zīmes"

Armands Znotiņš (recenzijas fragments)

.... Šoreiz jaundarba statusā bija Ilonas Breģes Ceturtā simfonija, ko Liepājas simfoniskais orķestris Gunta Kuzmas vadībā pirmoreiz spēlēja dienu iepriekš "Lielajā dzintarā". Pie simfonijas labākajām īpašībām pieder atklāti emocionāls vēstījums ar atskatu uz autobiogrāfiskām norisēm (un ne tikai autobiogrāfiskām - daudzas muzikālās ainas, it īpaši trešās daļas variāciju plūsmā, suģestēja ar vienlīdz vēsturisku un metafizisku aizgājušā laikmeta un vides atainojumu, un tā jau ir sabalsošanās ar klausītāja iztēli). Par tādu pašu kvalitāti jānosauc dramaturģiskās arhitektonikas mērķtiecība, spilgtie un oriģinālie instrumentācijas risinājumi ar pūtēju grupas īpatsvaru (ne velti Ilona Breģe tik bieži sadarbojusies ar orķestri "Rīga", harmoniskās vertikāles, kontrastu pretnostatījumi, noskaņu un krāsu sinestēzija.

Vērienīgi uzrunājošs spēks. 2023. gada 2. februāris. Laikraksts "Diena"

Inese Lūsiņa (recenzijas fragments)

   Simfonijas sacerēšanu pati Ilona Breģe sauc par riskantu pasākumu. Šī nu ir tā reize, kad riskantais pasākums izdevies gan muzikāli spilgts, gan emocionāli piepildīts un tieši tāpēc – tik uzrunājošs. Impulsus mākslas darbiem parasti sniedz pati dzīve. Pirmā asociācija, kas nāk prātā, izdzirdot ko tik mašināli agresīvu un masīvi uzbrūkošu, kādi ir simfonijas pirmās daļas orķestra tutti blīvie, raupjie klasteri, ir Krievijas iebrukums Ukrainā. Taču simfonija tika pabeigta 2021. gadā, vēl pirms šis karš bija sācies, un Ilona Breģe nav no tiem komponistiem, kas nelaiž garām izdevību ar atpakaļejošu datumu "piekabināt" saviem opusiem aktuālus veltījumus. Tad varbūt pandēmija, kas 2020. gada pavasarī apturēja un pārbiedēja visu pasauli? Arīdzan nē, jo simfonijas iecere radās vēl pirms tam.
    Šis ir veltījums autores vistuvākajam cilvēkam – mātei Vizbulītei Breģei, kura aizgāja mūžībā pēc smagas slimības 2018. gadā. Togad krāšņi svinējām Latvijas simtgadi, un saistībā ar šo jubileju arī Ilonai Breģei tobrīd vēl orķestra Rīga direktores amatā bija daudz darba. Tik nežēlīga sabiedriskā un personiskā, svētku un bezizejas, šodienas smaguma un atmiņu gaišuma pretstāve piepilda Ceturtās simfonijas dramaturģisko vēstījumu. Tas uzrunā neatvairāmi un spēcīgi – arī ja nezinām tikko aprakstīto.
    Sākotnēji mūzikas profesionāļu lokā valdīja zināma skepse pret tobrīd vēl jaunās, enerģiskās un vispusīgās mūziķes (spožas pianistes, vēl arī muzikoloģes) Ilonas Breģes kā komponistes radošā ceļa perspektīvu. Taču viņa mērķtiecīgi un neatlaidīgi kļuva par īstu šīs jomas meistari. Vispirms – kā drosmīga eksperimentētāja, pēc tam – kā izsmalcinātu skanējuma krāsu gleznotāja un mērķtiecīgu konstrukciju būvētāja. Nu nācis klāt arī vērienīgi uzrunājošs spēks. Šis ir radošais briedums – brīdis, kad talants, profesionālā meistarība un pārdzīvojuma patiesums ir jau savijies tik cieši kopā, ka vairs nav atdalāms un preparējams atsevišķi. Gluži vienkārši – te viss ir pa īstam.
  Klausoties vērienīgajā, atsvešināti industriālajā, ritmiski sinkopētajā simfonijas pirmās daļas muzikālajā valodā, kļūstam par lieciniekiem paša likteņa dzelžainajam tvērienam un bezcerīgai, vientuļai cīņai tumšā telpā. Otrajā daļā orķestris uzbur neredzamo pasauli teju bez skaņas, dažnedažādi skarot instrumentu korpusu daļas. (Nav labākas vietas kā Lielās ģildes balkonā, lai vērotu, tieši kādos veidos tiek panākta šīs nemateriālās pasaules nojaušamā klātbūtne uz dzirdamības robežas.) Trešās daļas divpadsmit variācijās, zvaniņiem gaiši un smalki "skaitot" bezrūpīgos bērnības brīžus, pastorālā noskaņā, tonālās harmonijās izvijas agrā bērnībā sacerētas un mātei dāvātas vienkāršas dziesmiņas melodija. Šis ir simfonijas liriskais centrs – mažora teritorija dabas ainavā, ko pūšaminstrumenti virpina ap balto krāsu – do. Šīs daļas burvībā nozīmīga ir tembrālo un harmonisko krāsu izgaismošana koka pūšaminstrumentu saspēlē. Variāciju attīstības gaitā ir vieta arī enerģijai, dinamiskai dzīvei, pat džezam ar sinkopētām melodijām uz kontrabasu tipisko walking bass pamata. Arī nostalģiskai noskaņai, kurā (čella solo) jau citā gaismā atgriežas bērnības dziesmiņa. Simfonijas finālā – pāri visam esoša elpojuma miers. Izlīdzinājums. Harmonija. Stīgu dziedājuma skaistums. Gaiši majestātiska izskaņa.
  Komponiste patiešām jūt orķestri un prot izmantot tā krāsu iespējas. Tās ir viņas mājas. To pašu var teikt arī par pirmatskaņojuma diriģentu Gunti Kuzmu, kurš orķestri vispirms iepazina no iekšpuses, pie klarnetes pults. Viņa vadītā interpretācija bija groda un pārliecinoša. Talkā nākusi arī iespēja šo simfoniju spēlēt jau otro reizi, jo vispirms tā tika atskaņota koncertā iepriekšējā vakarā Liepājā.

CD: Klasika.  Rīgas Doms. Ērģeles diviem. Žurnāls "Mūzikas saule" , 2016, Nr. 4

Andris Dzenītis (recenzijas fragments)

.... , tomēr lielākā vērtība albuma centrā ir un paliek Ilonas Breģes Fūga un fantāzija in C - sarežģīts opuss, kurā visvairāk jūtama teju vai divu ērģeļu klātbūtne, ļoti biezkrāšņas skaņu kaskādes, spilgta tematisma daudzveidība un spēja tos visus apvienot vienotā, ideāli saskanīgā kontrapunktā. Savdabīgi skaņu skārumi no ļoti īsām, dzidrām notīm, līdz apdullinošiem tutti viļņiem, kas neapšaubāmi viss panākts ar ļoti izmeklētu reģistrāciju. Aizraujošs piedzīvojums!

Armands Znotiņš (recenzijas fragments)

.... Lielāku interesi raisa Ilonas Breģes Fūga un fantāzija ar ierastā cikla apvērsumu - šoreiz vispirms polifona un tad improvizatoriska mūzika; šeit, līdzīgi kā Aivara Kalēja Tokātā, uzmanību vairākkārt pievērš saistoši kompozicionāli atradumi, ....

Nāras un vienradži Lielajā ģildē. 2014. gada 25. novembris. www.satori.lv

 Armands Znotiņš (recenzijas fragments)

Ar Ilonu Breģi Profesionālais pūtēju orķestris "Rīga" sadarbojies jau iepriekš, tādēļ īpaši nepārsteidza, ka opusa "Saulains stūrītis" pirmais lasījums diriģenta Anda Klučnieka vadībā ar saksofonistu Oskara Petrauska un Arvīda Kazlauska līdzdalību izskanēja košā, daudzkrāsainā un emocionāli jūtīgā veidolā, kur izcēlās arī abu solistu virtuozi izsmalcinātās spēles iemaņas. Tieši tāpat uzrunāja pati mūzika, kurā plūstošas gaismēnas un impresionistisku motīvu vijumi tālākajā skaņdarba attīstībā ieguva muzikāli krāšņu un piepildītu izteiksmi, par vienlīdz pārdomātu ļaujot nosaukt gan tematiskā materiāla izklāstu, gan formas risinājumu. Katrā ziņā Aspazijas dzejoļu krājuma "Saulains stūrītis" inspirētais opuss radīja priekšstatu, ka šīs mūzikas tapšanu iedvesmojušas arī tīri personiskas bērnības atmiņas, un jācer, ka pirmatskaņojuma dalībnieki Ilonas Breģes partitūru tik ātri neaizmirsīs.

Kvantitātes slazdā. 2012. gada 31. janvāris. Laikraksts "Diena"
     Inese Lūsiņa, Diena.lv (recenzijas fragments)

   Ar interesantu ideju un tai atbilstošu tēlainu mūzikas valodu un mērķtiecīgu iekšējo struktūru pārliecināja Ilonas Breģes jaundarbs - Trešais Rīgas koncerts Teātris, kuru kopā ar solistiem Normundu Šnē (oboja) un Gunu Āboltiņu (čells) pirmatskaņoja LNO orķestris un diriģents Andris Poga. Brīvi un mūsdienīgi, pat apzināti eklektiski fantazējot par radošo ainu pirms 230 gadiem (1782. g.) atklātajā Rīgas pilsētas teātri, komponistei izdevies notvert pašu teātra fenomenu visā tā daudzveidībā no tolaik populārā prologa un drāmas līdz operai un komiski pantomīmiskam baletam, un pat vēsturiskā repertuāra citātam no Gretrī operas. Tas viss turklāt arī pasniegts ar veselīga humora devu un dialogā ar mūsdienu pilsētas skaņām, un atbilstoši koncerta žanram, liekot pasvīst abiem solistiem, N. Šnē nācās demonstrēt arī virtuozitāti multifonijā, izvilinot uz obojas akordus, plašs un mūsdienīgs ir arī čella spēles paņēmienu arsenāls.

Latviešu simfoniskās mūzikas Jaungads. 2012. gada 8. februāris. Laikraksts "Neatkarīgā rīta avīze"
    Lauma Mellēna, nra.lv (recenzijas fragments) 

   Katra komponista personība šajā koncertā (Gustavs Fridrihsons, Imants Kalniņš, Ilona Breģe, Kristaps Pētersons, Andris Dzenītis) veido savdabīgu latviešu komponista kopportretu, kurā ir gan introvertas pašrefleksijas, gan intelektuālas konstrukcijas, ironisks tautiskums, teatrāls programmatisms, instrumentāls humors, noskaņu eksperimenti un simfonisko rokrakstu daudzveidība. (...)

     Savukārt Ilonas Breģes Trešais Rīgas koncerts Teātris LNO orķestra un Andra Pogas lasījumā pārsteidza ar drosmīgi programmatisku uzbūvi, kas nekļuva prognozējami garlaicīga, bet atbilstoši nosaukumam ilustrēja te pantomīmu, te operu, solistu lomas atvēlot čella (Guna Āboltiņa) un obojas (Normunds Šnē) balsīm. Breģes koncerts turpina komponistes aizsākto līniju, kur partitūra ir inteliģenti izsmalcināta un stilistiski daudzveidīga, nekļūstot eklektiska.

Svārstīgā pēcsajūta. 2012. gada 30. janvāris. Žurnāls "Mūzikas saule", www.muzikassaule.lv   
  Latviešu simfoniskās mūzikas lielkoncerts 20. janvārī Lielajā Ģildē.
      Ieva Rozentāle, muzikoloģe, LTV 1 "100g kultūras" (recenzijas fragments) 

Daļas noslēgumā beidzot pirmatskaņojums - Ilona Breģes Trešais Rīgas koncerts "Teātris" piedāvā absolūti citu stilistiku, kā izdiedzētu no vēstures arhīviem: eklektisku, plīvojošu ideju pilnu, te džezīgu, te barokālu, konkrētām, atpazīstamām intonācijām piebārstītu un bagātu. Normunds Šnē šoreiz kā obojists kopā ar čellisti Gunu Āboltiņu ir toleranti, ieinteresēti, izdzīvojot sievišķīgo skaņustāstu, kurā nav garlaicīgi.

Kamersimfonija kā iekšējā redze. 2011. gada 4. marts. Laikraksts "Diena"

Inese Lūsiņa, Diena.lv (recenzijas fragments)

Programmiņā to precīzi formulējusi komponiste Ilona Breģe: «Kamersimfonijas būtība ir saruna par personiskām, cilvēka iekšējo pasauli atspoguļojošām tēmām.» Savas trešās simfonijas šķietami abstraktajā skaņu valodā (kāda ir mūzikas - mākslas bez vārdiem un uzskatāmiem tēliem - daba) viņai izdevies ļoti konkrēti un sajūtami vēstīt par agresiju un piedošanu. Tas paveikts ar simfonijas muzikālā materiāla mērķtiecīgu dramaturģisku virzību skaņdarba viendaļīgajā formā. Darīts viss, lai skaņdarba gaitā divu pasauļu nesavietojamība atklātos arvien skaudrāk. Simfonijas vēstījums uzrunā caur divu afektu pretstatīšanu - melodiskā, emocionāli harmoniskā «ideālā sākotne», kas, iespējams, izkopjama un īstenojama tikai cilvēka sapņos, atkal un atkal konsekventi mijas ar disonantu, ritmiski sinkopētu skaudro dzīves realitāti. Tāpēc arī partitūrā tik svarīgi šoreiz ir sitaminstrumenti. Kontrastposmu montāža savā ziņā ir kinematogrāfiska, paralēli attīstot divas dažādas vēstījuma telpas. Iespējams, klausoties nepamanīts, taču būtisks bijis komponistes darbs ar pašas izdomātu skaņkārtu, kura vēl nav 12 toņu hromatika, bet nav arī vairs ausij komfortablā diatonika.

Esam kļuvuši par vienu patiešām labu simfoniju bagātāki. Manuprāt, tieši pēdējo gadu opusi - Vijoļkoncerts, kuru 2009. gadā pirmatskaņoja Baiba Skride, pērnziem radītā kolorīti izteiksmīgā Rīgas skaņu ainava Zvanu mūzika sitaminstrumentiem un ērģelēm, ilgi tapušais, spēcīgi uzrunājošais, apjomā un instrumentācijas krāsās iespaidīgais Rekviēms solistiem, korim un pūtēju orķestrim un tagad arī 3. simfonija - liecina par komponistes radošo briedumu. Ilonai Breģei ir ko teikt, un viņa ir arī lieliski profesionāli «apkalta», diendienā būdama saskarē ar orķestriem, pēc pilnas programmas «atkodusi» instrumentācijas iespēju bagātību. (I. Breģe ir pūtēju orķestra Rīga direktore, pirms tam vadījusi LNSO menedžmentu.)

Preperējot emocijas. 2011. gada 2. marts. Žurnāls "Mūzikas saule", www.muzikassaule.lv
     Santa Bušs, komponiste (recenzijas fragments)
    Cikla Zoom In koncerts 25. februārī Lielajā ģildē. Soliste Kristīne Blaumane (čells), Sinfonietta Rīga, diriģents Normunds Šnē.

  Koncertcikls Zoom In centrēts uz radošu kamersimfonijas žanra izpēti, un šis ciklā bija jau otrais koncerts. Katrā programmā zem lupas likti izcilākie žanra paraugi, pilnīgākam skatījumam tiem līdznostatot arī latviešu skaņraža jaundarbu. Tādējādi orķestris ne vien atklājas izslīpētā ansambļa skanējumā, bet arī tiešā veidā veicina jaunās latviešu mūzikas attīstību, prezentējot sevi kā elastīgu, ieinteresētu un eksperimentiem atvērtu instrumentu.

    Koncertu atklāja tieši pirmatskaņojums: Normundam Šnē veltītā Ilonas Breģes Trešā simfonija ar apakšvirsrakstu Forgiveness (“Piedošana”). Atkāpi no kameržanra piesauksmes opusa definējumā autore skaidro: “Manuprāt, kamersimfonijas būtība ir saruna par personiskām, cilvēka iekšējo pasauli atspoguļojošām tēmām un emocijām – gluži tāpat kā kamermūzikas žanram. Satura dēļ Trešo simfoniju pilnā mērā varu pieskaitīt kamersimfoniju klāstam.” Sacerējumu raksturo sakāpināta emocionalitāte, atkailināta jūtu/ domu plosīšana un iekšēju cīņu mērķtiecīga preparēšana, līdzsvaram tiecoties šos procesus vadīt un savaldīt ar rūpīgi konstruētu un racionālu pieeju kompozīcijas risinājumam. Viendaļīgo opusu caurstrāvo vairākas raksturzīmes: spilgts un neatlaidīgā apņēmībā attīstīts sitaminstrumentu partijas ritma zīmējums, tieši šim skaņdarbam formulēta deviņu toņu skaņkārta, plašs polifonijas līdzekļu izmantojums, kas kopumā rada noapaļotu un pārliecinoši izstrādātu kopiespaidu gan attiecībā uz formas, gan mērķtiecīgas dramaturģijas risinājumu. Tieši piesauktās raksturzīmes gan veido arī spēcīgas asociācijas ar Šostakoviča un Ivanova rokrakstiem.

Trešais latviešu rekviēms. 2010. gada 9. aprīlis. Laikraksts “Kultūras forums”
      Ieviņa Ancena, LTV, speciāli Kultūras forumam 

   Pēc Ilonas Breģes Rekviēma pirmatskaņojuma 25. martā Rīgas Domā publika itinkā sadalījusies divās frontēs: noliedzējos un atbalstītājos. Es piederēšu otrajiem, jo, nenoliegšu, esmu patriotiska. Un iestājos par šādu - latviešu un latvisku rekviēmu tradīciju turpinājumu.

   Emiļa Melngaiļa jauktajam korim rakstītais Latvju rekviēms tapa ilgi, grūti un atbildīgi: tā radīšana aptvēra faktiski neticamu laika posmu - 15 gadus: no 1906. līdz 1921. gadam. 2006. gadā to simboliski turpināja Georga Pelēča Requiem Latviense jauktajam korim, četriem solistiem, ērģelēm un instrumentu grupai.

   Ilonas Breģes - trešās latvju drosminieces - darbs ir tiešs muzikāls rekviēmu sērijas turpinājums, kuru autore divu gadu laikā radījusi ar augstu atbildības sajūtu, atklātu emocionalitāti un lielu godprātību, skurpulozi izsekojot visas latīņu liturģijas tekstam. Kas ir būtiskākā jaunā lieldarba vērtība? Nacionālais kolorīts. Spēks un gaisma. Atgriezeniskā ideja (sak', ja darīsi tā, notiks tā), un pozitīvisms: šis Rekviēms neatstāj bezcerību, bet vieš optimismu - ka jebkurš ir gaidīts Viņa dārzos. Un no jebkuras situācijas ir izeja.

Vērienīgajamdarbam ir spilgts latviskais kods, kas caurvij visu ciklu. Brz grūtībām saklausāmas vairākas pazītamas intonācijas: Zigmāra Liepiņa folklorizētās dziesmas Tēvu tēvi laipas meta asociācijas, tautas dziesmas Ej, saulīte, drīz pie Dieva motīvs - abu melodiju variācijas dzirdamas Rekviēma sākuma un fināla daļā, arī smeldzīgajā Lacrimosa, turklāt šīm latviešu folkloras intonācijām ir krietna kopība ar slaveno viduslaiku korāli Dies irae, kas taču arī ir viena no Rekviēma daļām! Un vēl: tautas dziesmu intonācijām ir ne tikai latviskuma zīmola loma. Vienlaikus tas ir ērts pamats gaumīgi izvērstām variācijām. Lai gan autore nekur, arī intervijās, nesniedz atklātas norādes uz nacionālā kolorīta klātbūtni, nacionālais segments kļūst par cementējošo un izšķirošo koda atslēgu uz darba mentālā virsuzdevuma realizāciju.

Otra vērtība, kas zināmā mērā izriet no pirmās - lieliskās melodijas un spilgtais tematisms. Iespējams, tas ir viens no iemesliem, kāpēc latviešu autori ir tik piesardzīgi pret Rekviēmu radīšanu. Jo Rekviēma būtība ir lūgšana, bet lūgšana ir dziedājums, un izvērstu tēmu un dabiski plūstošu melodiju meistaru latviešu mūsdienu mūzikā nav nemaz tik daudz. Bet te tematisms uzzied ar krietnu spēku: piemēram, duetā Recordare, Jesu pie, kur abi solisti viens otru poētiski papildina, vai arī cits duets - Libera me, kur dialogs risināts skumji domīgs. Visbeidzot, gavilējošais Sanctus ar bezgalskaisto tenora solo Benedictus posmā.

Rekviēma trešā kvalitāte ir vairāk nekā stundu izvērstā darba labi izstrādātā forma, pārdomāta dramaturģija un asociāciju radītā intriga. To, ka darbs būs daudzsološs, pierādīja Rekviēma pirmo divu daļu pirmatskaņojums jau pirms gada. Rekviēma stilistika ir raiba kā Doma vitrāžas, tāpēc klausīšanās ir ne tikai klusa (vai skaļa) muzikāla lūgšana, bet aizraujošs piedzīvojums. Daži saklausīs Imanta Kalniņa oratoriju rokrakstu 70. gados, tomēr Ilonas Breģes valdzinājums ir ļaušanās rituālismam: proti, latīņu tekstu interpretācijā autore izvēlējusies iet ilustratīvisma ceļu, un paradoksālā kārtā tas dara ne tikai asociācijas ar reliģisku rituālu, bet arī (lai piedod latīņu kanoniskais teksts un kristīgā reliģija!) latvisko pagānismu. Un tas, lūk, rada ļoti spēcīgu iespaidu, ko pastiprina intersanti tembrāli meklējumi.

Stilistisko kodu jeb atslēgu uz lieldarba pamatizteiksmi sniedz pirmā daļa Requiem aeternam - orķestri un kori piepildošas zīmīgas zvanu skaņas veido atvērtu, emocionālu telpu, kurai tautiskums piešķir nacionālu šarmu: tā sakot, tu neesi apmaldījies vai iemaldījies, bet esi pazīts un topi gaidīts!

Konceptuāli to turpina otrā daļa - Dies irae ar organiski ieaustajiem roka elemntiem, tēmu kontrapunktu, kas attīstoties rada asociatīvu haotismu ar arvien pieaugošu aktivitāti kora un solistu epizodē Liber scriptus. Asociāciju virkni turpina Domine Jesu Christe: alūzijas par gaišu latviešu kora dziesmu amizanti pārtop viduslaiku stilistikā, kuru raksturo zīmīgs pulsējošs pavadījums.

Emocionālās kulminācijas ir divas: jau minētā izcili latviskā Lacrimosa un fināla daļa - smalki izstrādātā, trauslā un saviļņojošā Lux aeterna, kas cikla kontekstā vairāk pilda kodas funkcijas. Cauri zvaniem un zvaniņiem, unisonā dziedātajam Āmen!, tematisms met asociatīvu tiltu uz cikla sākumu.

Šķiet savādi, ka vēl pirms neilga laika Breģe pret rakstīšanu pūtēju orķestrim izturējusies piesardzīgi. Nu, kad pretestība salauzta, atklājies pamatīgs fantāzijas un profesionalitātes potenciāls arī šajā jomā: pūtēju orķestra faktūra ir tik pārdomāta un krāsaina, ka, klausoties darbu kopumā, šķiet, ka skan viss simfoniskais orķestris, kuru papildina pat ērģeles. Līdz ar to instrumentālais audums nav tikai pavadījums, bet pašvērtīgs spēlētājs - tēmas un idejas instrumentu savijumā atainotas ne mazāk spēcīgi kā vārdos. Turklāt pūtēju orķestris Rīga izaudzis par tik spēcīgu vienību, ka par tādu kvalitāti lepotos jebkurš simfoniskais orķestris. Šai sakarībā jāuzteic diriģents Andris Poga, kurš progresē lēnām, bet neatlaidīgi. Viņš teicami jūt formu, tāpēc skaņdarba dramaturģiju būvē precīzi, un sadarbība ar kori Latvija šajā gadījumā raisās brīnišķīga. Solistu izvēle kritusi par labu Ingum Pētersonam un Sonorai Vaicei. Ir trāpīts: spoža, izcili interpretētām lamentācijām bagāta un eletrizēta ir Sonoras Vaices balss, bet Ingus Pētersona tenors atsevišķos fragmentos (piemēram, Sanctus) atgādina savā maigumā spēcīgo, toleranto itāli Andrea Bočelli...

KLUSS DOMS. 2010. gada 30. marts. Žurnāls “Mūzikas Saule”, www.muzikassaule.lv

        Uģis Brikmanis 

 Ilonas Breģes “Rekviēma” pirmatskaņojums 25.martā Rīgas Domā. Piedalās solisti Sonora Vaice (soprāns), Ingus Pētersons (tenors), Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas kamerkoris Ave Sol, Profesionālais pūtēju orķestris "Rīga", diriģents Andris Poga.

Un klusi tie, kas sanākuši.

Uz soliem baltās lapās melni burti guļ.

Aiz burtiem vārdi.

Aiz vārdiem doma.

Aizlūgums.

Mūžīgo mieru dodi tiem, Kungs.

Un mūžīgā gaisma lai atspīd viņiem.

Cik reižu lūgts.

Un cikreiz sadzirdēts?

Ja sadzirdēts, tad viņiem gaisma spīd.

Un miers ir dots.

Kam velti aizgājušos traucējam?

Pār osvencimām, gulagiem un katiņām

Tiek lēnām pārklāts aizmirstības plīvs.

Kam mocīt sevi vairs ar litenēm?

Sēd solos senu dienu zīmogoti stāvi,

un viņu sirdīs Māras dienas liktens pieklauvē.

Tās ievaidas un izzūd gadi, vienā elpā

saplūst tas, kas bija, tas, kas ir un nav.

Par sevi stāstām, Kungs,

par savu likteni, to likteni, kas jau

pēc kara un pēc izvešanām,

pēc atmodām un pasaul's gala gaidām.

Mūs dzemdināja tie, kas devās tālā ceļā,

lai izpirktu un piepildītu,

bet nedzertu līdz galam biķeri,

jo slāps līdz septītajam augumam.

Vēl mūsu bērni lūpas pamielos.

Bet eņģeļi klāj gaismas dzidro plīvu

pār nogurumu, šaubām, vientulību.

Ir vakars piepildīts,

un annāļos būs ierakstīts:

tai 2010. gada 25. marta vakarā

Doma baznīcā bezmaksas koncertā

pirmatskaņoja Ilonas Breģes Rekviēmu

ar profesionālā pūtēju orķestra “Rīga” un kamerkora Ave Sol,

un Valsts akadēmiskā kora “Latvija” spožu dalību,

solo partijas brīnišķi izveda soprāns Sonore Vaice un tenors Ingus Pētersons,

diriģenta zizlis bij Andra Pogas drošās rokās.

Pirmatskaņojums notika,

klātesot autorei,

ierēdņiem, mūzikas mīļotājiem,

kritiķiem, nejaušiem tūristiem,

aizlūdzējiem, eņģeļiem un izvestajiem,

kas tēvzemē atgriezušies un

dzīvi.

REKVIĒMS BEZ LIEKĀM SĒRĀM. 2010. gada 30. marts. Žurnāls “Mūzikas Saule”, www.muzikassaule.lv
     Orests Silabriedis

Ilonas Breģes “Rekviēma” pirmatskaņojums 25.martā Rīgas Domā. Piedalās solisti Sonora Vaice (soprāns), Ingus Pētersons (tenors), Valsts akadēmiskais koris "Latvija", Rīgas kamerkoris Ave Sol, Profesionālais pūtēju orķestris "Rīga", diriģents Andris Poga.

 Daļu Ilonas Breģes Rekviēma dzirdējām 2009. gada 10. aprīlī (Lielajā Piektdienā) Rīgas Sv. Jāņa baznīcā. Kaut zinājām, ka būs turpinājums, tovakar nemaz nelikās, ka tas būtu bijis nepabeigts skaņdarbs – ļoti glīti un pabeigti izskanēja Kyrie un Gloria, kas noslēdzās ar apcerīgu Lacrimosa. Laikraksta "Diena" rubrikā "Mūzikas ābolu ķocis" toreiz rakstīju šādi:

"Ilonas Breģes Rekviēms rādīja krāsainas vitrāžu bildes daļēji 70. gadu rokoperas stilistikā un atstāja ļoti simpātisku, daudzviet arī spēcīgu iespaidu. Tembrālie atradumi (sevišķi pirmajā daļā) liecināja, ka komponiste labi iepazinusi pūtēju orķestri. Latīņu teksta traktējumam autore izvēlējusies vislabākajā nozīmē ilustratīvu pieeju, tādējādi tiek panākta nepieciešamā rituāla sajūta. Vitāls un ļoti saistošs ir šis darbs. Vietumis iebildumi pret latīņu valodas uzsvaru pārbīdi, kā arī ilustratīvajām sinkopēm. Drusku par klaju likās tautasdziesmas citāts Lacrimosa (radās sajūta, ka pienācis 14. jūnijs). Spoži un elektrizēti dziedāja Sonora Vaice. Ar interesi gaidīsim opusa turpinājumu."

2010. gada 25. martā Rīgas Domā bija iespēja pārbaudīt iespaidu noturīgumu un novērtēt darba pilnveidolu.  Visupirms jāatzīst, ka jau zināmo mūzikas daļu bija tikpat interesanti klausīties, kā gadu iepriekš, turklāt pašreizējais vērtējums ir identisks toreizējam. Tiesa, 25. marta kontekstā nevajadzīga ir piebilde par 14. jūniju, jo nu ir skaidrs, ka šī mūzika (vismaz lielā mērā) veltīta izsūtītajiem. Tas gan nemazina ar kanoniskās sekvences Dies irae noslēguma daļas Lacrimosa asaraino tekstu noformēto latviešu tautasdziesmas "Ej, saulīte, drīz pie Dieva" citējuma plakanīgumu. Taču tā arī laikam vienīgā epizode, kas lec laukā no monumentālā, monolītā un vienlaikus gana krāsainā lieldarba (pirmā versija ilga pusstundu, viss opuss kopumā – vienu stundu un desmit minūtes).

Cita lieta – viduslaiku himnas Dies irae motīvs, kas caurvijas Rekviēmam. Šāda žanra mūzikā tā pieklājas. Savukārt soprāna ārijā Libera me gaumīgi atbalsojās ar Dies irae tekstu radītais autores oriģinālmotīvs. Un pēc tam – teju pārpasaulīgās instrumentālās repetīcijas! Teicams efekts. Libera me vispār gribas atzīt par mistiskāko un konceptuāli pārliecinošāko Rekviēma daļu.

Taču ne uz citu daļu rēķina. No aprakstošās "kritikas" viedokļa atļausiet nosauktas vēl dažas vērtības. Kyrie noslēgums, kur soprāns sabalsojas ar orķestri, kas skan gandrīz kā svilpaunieku koris, radot patīkami neakadēmisku etnisku, pat metafizisku sajūtu. Dies irae polifonā epizode, kurai piemīt simpātiska neobligātuma pieskaņa (polifonija nevis tāpēc, ka iederētos no formas viedokļa, bet gan lai radītu tekstam atbilstošo spriegumu). Sanctus jeb šajā gadījumā ļoti laimīgas mūzikas pacilājošais iedarbīgums vienkop ar viegli plakātisko Osanna, apgaroto Benedictus un atkal Osanna jaunā, vēl viļņainākā prieka kvalitātē. Oriģinālā ideja lūgšanu Agnus Dei veidot īsu, kompaktu un novietot to kā ikonu pirms izvērstās un klausītāju abstrahējošās beigu daļas.  Rekviēms ir apjomīgs, un tā izskaņa – iederīgi izvērsta, apskaidrojoša un rāma. Koncertā likās, ka mūzikas ilgums ir pārmērīgs, taču klausoties ierakstu (kur Rīgas Doma akustiska tverta konkrētāk un tiešāk, nekā zem leģendārajām velvēm) ne mirkli nekas nelikās nepamatoti stiepts. Ilonas Breģes romantiskās, vietumis pat viegli popsīgās stīgas (Recordare jaukais meldiņš) arī šeit savlaicīgi satikušās ar racionālo aspektu, kas komponistes mūzikā vienlīdz spēcīgs.

Joprojām liels brīnums par pūtēju orķestra, šķiet, neizsmeļamo krāsu paleti, kas turklāt ausij maķenīt neierasta, tik ļoti silta un dziļa, pat viegli kosmiska. Protams, zinoši ļaudis teiks, ka par šādām krāsām neesot jābrīnās, tā teikt, visā pasaulē pūtēju orķestris (tas, ko sauc par symphonic band) ir krietni aprobēts simfonisks instruments, tomēr, vienalga, nenobrīnīties par toņu daudzveidīgumu un sireālajiem efektiem. Par Rekviēma atskaņojumu profesionālajam pūtēju orķestrim "Rīga" visaugstākā uzslava, tāpat arī Valsts akadēmiskajam korim "Latvija" un Rīgas kamerkorim Ave Sol. Solistes Sonoras Vaices sniegums bija ne tikai perfekts un dinamiski daudzveidīgs, bet arī svilinoši dedzīgs un saturiski precīzs. Augstākais punkts – Libera me neticami cilvēciskais rečitatīvs. Liriskā varoņa ampluā ļoti iederīgs bija arī Ingus Pētersons, turklāt bez pēdējos gados palaikam dzirdamajām vokālajām nepietiekamībām. Diriģents Andris Poga parādīja slavējamu prasmi uzbūvēt noturīgu un iespaidīgu skaņubūvi. Visi tempi vietā, visas dinamikas gradācijas pārliecinošas. Teicams veikums!

    Rezumējot – Ilonas Breģes Rekviēms ir patiesi izjusta sakrālā mūzika, komponēta ar vērienu un saprašanu. Latviešu mūzikas kontekstā unikāls darbs gan tādēļ, ka pūtēju nevis simfoniskajam orķestrim, gan arī tādēļ, ka rekviēma žanrs Latvijas mūzikā nepieder pie bieži lietotiem. (Varbūt kāds lasītājs atminēsies, kurš vēl latvju skaņdaris komponējis rekviēmu ar kanonisko latīņu tekstu, un papildinās mūsu kopīgās zināšanas? Tik vien atgādināsim, ka pati Ilona Breģe 1997. gadā uzrakstīja Requiem brevis mecosoprānam un stīgu kvartetam.) Šā vai tā – ir tapis nozīmīgs un skaists darbs. Novēlēsim Ilonas Breģes Rekviēmam skatuves, nevis atvilktnes mūžu!

Saulrietu violeto ērģeļu skaņas. 2010. gada 13. marts. Laikraksts "Diena"
Festivāla "Latvijas Jaunās mūzikas dienas" koncerts Rīgas Domā 7.III

Inese Lūsiņa (raksta fragments)

Ainava ar zvaniem.

      Pārliecinošu atbildi un muzikālo risinājumu šai attāluma dilemmai atradusi Ilona Breģe savā jaundarbā Zvanu mūzika ērģelēm un sitaminstrumentiem, kura pasaules pirmatskaņojumu pašā koncerta sākumā nospēlēja ērģelniece Kristīne Adamaite un jaunā talantīgā sitaminstrumentāliste Elīna Endzele. Nemaz necenšoties fiziski tuvināt skaņu avotu publikai un piedāvāt tai vizuālu izklaidi, vērojot, kā Elīna Endzele darbina partitūrā izmantoto skaņu rīku klāstu - zvanus, vibrafonu, vēja zvanus, zvaniņus, crotales (daudzi mazītiņi šķīvīši), gongu un tamtamu -, komponiste un abas izpildītājas šajā opusā uzbūra īpašu atmosfēru, valdzinošu sonoru telpu. Dzidrās skaņas vedināja iztēloties Rīgas panorāmu agrā rīta stundā un baznīcas zvanus dzs=estrā āra gaisā ārpus biezajiem mūriem. Smalki un vienlaikus krāšņi izstrādāts darbs, kurā atrastas neparastas, arvien mainīgas krāsas. Aizraujoši daudz krāsu, kas radītas, prasmīgi un radoši izmantojot gan sitaminstrumentu, gan Rīgas Doma romantisko ērģeļu bagātīgās reģistru iespējas. Īsts meistardarbs - kā Doma baznīcas greznā loga roze... Skaidri un gaiši jāpasaka - šis bija visspilgtākais koncerta iespaids un arī vēl viens apliecinājums komponistes radošajam briedumam (līdzās pēdējos pāris gados dzirdētajām Rekviēma daļām un Vijoļkoncertam).

BĒRNIEM - NĒ !   2010. gada 10. marts. Žurnāls “Mūzikas Saule”, www.muzikassaule.lv

                           Orests Silabriedis (recenzijas fragments)

Koncerts “Saulrietu violetās ērģeles” festivālā Latvijas Jaunās mūzikas dienas 7. martā Rīgas Domā. Piedalās Kristīne Adamaite (ērģeles), Elīna Endzele (sitaminstrumenti), Oskars Petrauskis (alta saksofons), Mārtiņš Circenis (klarnete), Dita Krenberga (flauta), Ints Dālderis (klarnete), Vidzemes kamerorķestris, diriģents Andris Veismanis.

   Pretēji visiem pareiza teksta noteikumiem sāksim ar negatīvo: vislabākais jaundarbs (pēc šo rindu autora domām) koncertā bija Ilonas Breģes opuss, un tā baudīšanu neglābjami sabojāja vairāki mazļaudis. Ideālā gadījumā koncerta rīkotājiem vajadzētu uzņemties rūpes par to, lai mūziku varētu klausīties netraucēti, ja jau pašiem vecākiem nepielec. Ne-ideālā gadījumā (t.i., svētdien) par to parūpējās koncerta apmeklētāji, tiesa, tuvu gabala (un pacietības) beigām.

    Tagad par mūziku. Ilonas Breģes “Zvanu mūzika” lieliski sasaucās ar LJMD mākslinieciskā vadītāja un Latvijas Radio 3 “Klasika” raidījuma “Trīs laivā” iniciatora Kristapa Pētersona redzes bildēm, klausoties nosaukto radioraidījumu – tas skanot kā datorspēle par latviešu mūziku (diez kurš bija raidījuma signālu un starpsignālu mūzikas autors?!). Ilonas Breģes darba aktīvais posms arī atgādināja datorspēli, kas viegliem soļiem un mazliet noslēpumainu, lokanu taku izvadā pa Rīgas baznīcām agrā svētdienas rītā. Katras baznīcas tornī kāds mīklains sejs, ikkatrā fasādē kāds ķeburains dīvainis. Ašajai pastaigai seko balva – brīdis miera ar retām zvanu atskaņām. Šis datorspēles un meditācijas apvienojums Latvijas ērģeļmūzikas kontekstā patīkami tuvojas Marģera Zariņa dotajiem spēles noteikumiem – ir gan ašums un atraktivitāte, gan arī telpa pārdomām. Mūsdienīgi un noderīgi.

Latvijas mūzikas Ābolu ķocis. 2009. gada 20. aprīlis. Laikraksts "Diena"
    Lielās piektdienas koncerts. Profesionālais pūtēju orķestris Rīga, VAK Latvija, kamerkoris Ave sol, solisti Sonora Vaice, Ingus Pētersons, diriģents Andris Poga

         * * * * Orests Silabriedis

 Grēcīgs esmu, nepatīk pūtēju orķestri, tā būtu teicis pirms gada. Andra Pogas veikums licis pārskatīt skeptisko viedokli un ieklausīties. Baha Fantāziju un fūgu nudien labprātāk klausos pūtēju lasījumā nekā ērģeļu stresainajā dimdoņā. Brāmsa korāļprelūdijās allaž nosvērtais Poga, šķiet, pat bija aizkustināts - bija redzams, ka viņam patiesi patīk šī mūzika. Ravēla Pavana gan paslīdēja garām kā vēss akvārijs - pietrūka tā viena mezgla punkta, tās mirklīgās pieturvietas, kas atskaņojumu padara pilnīgu. Ilonas Breģes Rekviēms rādīja krāsainas vitrāžu bildes daļēji 70.gadu rokoperas stilistikā un atstāja ļoti simpātisku, daudzviet arī spēcīgu iespaidu. Tembrālie atradumi (sevišķi pirmajā daļā) liecināja, ka komponiste labi iepazinusi pūtēju orķestri. Latīņu teksta traktējumam autore izvēlējusies vislabākajā nozīmē ilustratīvu pieeju, tādējādi tiek panākta nepieciešamā rituāla sajūta. Vitāls un ļoti saistošs ir šis darbs. Vietumis iebildumi pret latīņu valodas uzsvaru pārbīdi, kā arī ilustratīvajām sinkopēm. Drusku par klaju likās tautasdziesmas citāts Lacrimosa (radās sajūta, ka pienācis 14.jūnijs). Spoži un elektrizēti dziedāja Sonora Vaice. Ar interesi gaidīsim opusa turpinājumu. 

* * * * Maruta Rubeze

 Kopš bērnības mazpilsētā pūtēju mūzika man atsauc atmiņā gan zaļumballes, gan darbaļaužu parādes, gan izvadīšanu žēlīgās skaņas, kas svētdienu rītos drebelīgi attālinājās, nogriežoties no galvenās ielas ceļā uz kapu kalniņu. Šo asociāciju kopums (sakarības rosināja arī mācītāja uzruna) noskaņoja Lielās piektdienas muzikālajam notikumam ar to krietno atšķirību, ka Rīgas profesionāļiem piemīt gluži citi muzicēšanas mērogi, aizvien biežāk apliecināti simfoniskā orķestra cienīgā programmā:

A.Pogas vadībā aizrobežu autoru aranžējumos Baha Fantāzija un fūga izlējās ērģeliskā plūdumā un tādā cildenā vienkāršībā, pēc kuras Ravēla daiļā Pavana neviļus uzvēdīja skumja buduāra aromu; Brāmsa korāļprelūdiju apvaldītību nomainīja Ilonas Breģes Rekviēma daļu emocionālās eksplozijas: I. Requiem aeternam - koncentrēti un vispārliecinošāk, II daļā ilustratīvāk un arī izdziedošāk, Dies irae tēmai pārtopot itin latviskās intonācijās. Šā brīža pēcgaršas sajūtās vētrainais bangojums sāļajos asaru okeāna viļņos, dueta Recordare, Jesu pie melodiskā saldme, ar interesi par cerīgi aizsāktā opusa turpmāko likteni.

 * * * * Inese Lūsiņa

Visā pasaulē slaveni ir Mocarta, Verdi, Brāmsa rekviēmi. Bet cik mums ir latviešu komponistu rekviēmu pēc šajā žanrā pirmā - Emiļa Melngaiļa Latvju rekviēma (1911)? Tāpēc vien ar milzīgu interesi gaidīju Ilonas Breģes topošā Rekviēma daļas. Apsveicama ir ideja līdzās korim (VAK Latvija un Rīgas kamerkoris Ave sol) un solistiem (Sonora Vaice, Ingus Pētersons) iesaistīt būtībā simfonisko pūtēju orķestri Rīga, turklāt izmantojot ļoti prasmīgi, bagātinot spektru ar jaunām instrumentācijas krāsām. Apjoms un noapaļotība pieļauj daļu atsevišķu atskaņojumu, kas diriģenta A.Pogas vadībā izdevās pārliecinoši. Mūzikas stiprā puse ir patiesā, dzīvā, nesamākslotā emocionalitāte, struktūru skaidrība (fūga a cappella, noslēgumā reprīze) un spilgtā semantika - korālis un Vāgnera Nībelunga gredzena vadmotīva alūzija (iespējams, netīša?) kā spēcīgas satura zīmes līdzās tautasdziesmai Ej, saulīte, drīz pie Dieva, kuras intonācija tik zīmīgi rada senajam gregoriskajam Dies irae. Mūsu tautasdziesma gan dziļāk uzrunāja, kamēr vēl bija tikai nojaušama, nepārprotami citēta, tā spēku zaudēja. M.Ravēla, J.Brāmsa opusu un jo īpaši J.S.Baha ērģeļu Fantāzijas un fūgas aranžējumos aizraujoši un pārsteidzoši atklājās pūtēju simfoniskā orķestra iespējas.

Latviešu simfoniskās mūzikas sensācijas. 2007. gada 1. - 5. janvāris. "Brīvā Latvija" Nr. 1 (982)

                                   Oļģerts Grāvītis

Latvju simfonisma apjūsmas svinības, aizsāktas 2005. gadā ar Jurjānu Andreja pirmās partitūras 125 gadu jubileju, papildinātas dažos vēlākos sarīkojumos ar latviešu simfonisko mūziku, apvienības "Latvijas Koncerti" organizētajā un klausītaju pārpildītajā LNO namā decembra sākumā svētku tradīciju vērienīgi turpināja. / .. /

 Līdz ar minēto jubilāru plejādu apskatāmajā koncertā negaidīti un pārsteidzoši "izlēca" komponiste Ilona Breģe (1959) ar savas jaunākās - šogad pabeigtās Otrās simfonijas pirmatskaņojumu (LNSO un diriģenta Normunda Vaiča nevainojamā priekšnesumā). Labi pazīdams vispusīgās pianistes-komponistes-muzikoloģes, mākslas doktores līdzšinējo darbību, atcerēdamies pavisam neseno viņas debiju Pirmās simfonijas veidolā, varu tikai draudzīgi apskaust un apbrīnot sievišķīgās kolēģes pašreizējo vīrišķīgi enerģisko, pārdroši krāsaino jaunākās partitūras devumu. Iespējams, ka no muzikālās dramaturģijas viedokļa tā varētu būt nedaudz lakoniskāka (sevišķi Fināls), taču orķestrālā domāšana talantīgajai mūziķei ir pārliecinoša. Instrumentācija, īpaši pūšamo un sitamo instrumentu grupu oriģinālie kolorītu atradumi, ir novatoriska. Simfonijas spēcīgā emocionālā versme - patiesīga. Traģisko un lirisko pārdzīvojumu kolīzijas - ugunīgas. Cepuri nost! - autore "kāpj uz papēžiem" ne vienam vien latvju mūsdienu simfonisma dižgaram, un, nav ko sūroties, - cienījamā dāma kungus šimbrīžam pārliecinoši apsteidz."